Stopiņu republika

Stopiņu republika

Šā bērnības stāsta autors vēlējies palikt anonīms. Gremdējieties atmiņās kopā ar mums! Varbūt atpazīstat arī savas bērnības tekas?

Bērnības vietas.


SVALKA
Tur visādi piedzīvojumi bijuši. Cēlām štābus, rīkojām slepenus mielastus, kaitinājām bomžus. Man bija ļoti bail no suņiem, kas tur klaiņoja. Reiz mēs tur dzēsām kūlas ugunsgrēku, bet mūs apvainoja dedzināšanā. Slepenajos mielastos slēpāmies garajās zālēs. Tur auga topinambūri, ko es bērnībā saucu par mēness puķēm, un zelta lieti.Iepirkt ēdienu varējām, ja kādam no mums gadījās nauda. 2 Ls jau bija ļoti daudz. Lielāki būdami, pirkām arī alu. Lāčumuižas tirgū tā nebija problēma. Iepērkoties gan kāds vienmēr bija norīkots skaļi teikt: "Tikai nesaplēs tēva alu!" Man gan alus nekad nav garšojis.Un vēl mēs tur ķērām vīngliemežus. Reiz tajos špricējām ar veļaspulveri sajauktu ūdeni. Gliemeži beidza kustēties, domājām, ka miruši, bet tie vēlāk sāka kustēties. Spriedām ka esam atklājuši miega zāles gliemežiem. Drīz pēc tam arī noprovējām tos pašus gliemežus apēst, cepot tukšās konservu bundžās.


KOĶENES
Īsti jau vairs to nav. Man teikts, ka tur bijušas karavīru kazarmas, ja neko nejaucu. Pirmā, kas pazuda, nodega, tā bija pret Stopiņu ielu. Es pat tur vienreiz biju iekšā. Tur dzīvoja viena meitene, ar kuru cita mana draudzene bija sapazinusies. Par viņu vien zinu to, ka viņa "seksojās" ar vienu citu rajona puiku un tēvs bija viņus pieķēris. Mazpadsmit gadi bija. Es laikam biju jaunāka, nezināju īsti, kas tas ir, un šokēta prasīju, vai viņi bija pliki.Dienā, kad priekšējā ēka nodega, mans tētis man bija uzlicis mājas arestu par vairs nezinu ko. Ieraudzīju dūmus pa logu un teicu tētim. Viņš tad lika man apskatīties, kas notiek, un par to es atkal drīkstēju iet ārā. Jutos kā baigā varone, atklājot faktu, ka "koķenes deg", un aizvedu turp pagalma draugus.Tai pašai ēkai pa sānu vaļēji ārā tecēja kanalizācija, un to sauca par "kučerkučergavnačečka". Šo vielu mani biedri mēdza pildīt prezervatīvos un kaut kur sviest.


BALOTA
Te mēs reti gājām. Tur vairāk bērni no "jaunajām" spēlējās. Visspilgtāk atceros "tarzanku" - šūpoles it kā kā Tarzānam. No viena vītola bija nolaista virve, kurai apakšā iesiets viens sprungulis.Varēja lēkt no dažādiem augstumiem. Tur mēs ar' gājām šūpoties.


STROIKA VAI TROIKA, bērnībā nesapratu, bija kauns prasīt, man bija, iespējams, sliktākās krievu valodas zināšanas rajonā. Tā ir pazemes garāža. Tur tagad esot automātiskā barjera, bet agrāk sēdēja sargs, un mēs mēdzām sviest viņam uz galvas visu ko pretīgu, tai skaitā "kučerkučergavnačečku". Reiz viņš ar aizknaģētu degunu, visu vākdams, kliedza "bļe, zalupi!", tā mēs viņu iesaucām par Zalupa veci.Mana tēta bērnībā tur bija dīķis, un savlaik tur grasījušies celt vēl vienu "hruščovku", kā divas blakus.Senāk tur bija arī bērnu laukumiņš, vēlāk nekas. Apkārt nāca arī citi apkārtnes jaunie talanti. Vienu nez kāpēc sauca par Viņņi Puh, viņam bija kaķis, kuram Viņņijs ar varu bāza zobos cigareti. Protams, viņš nebija pilngadīgs.Turpat apkārt, vēl apejot tām mašīnu darbnīcām, mēs lasījām tukšās pudeles, lai nodotu taru. Pieņemšanas punkts bija kaut kur Sesku ielā, netālu no pasta, ja nemaldos. Par dabūto naudu pārsvarā pirkām svītrainās semočkas.


JAUNĀS MĀJAS
Viņi "nopizģīja" no "stroikas" laukumiņu. Mums par to bija lielas dusmas, un ar to uzskatījām, ka mums ir tiesības iet viņu pagalmā. Ar šo māju bērniem galvenokārt nekādi nesaskārāmies, bet, ja jā, tad ne draudzīgi. Reiz tā pati meitene no koķenēm, kura turējās jauno bērnu barā, aicināja mani uz strelku. Es nezināju, kas tas ir. Viņa tad man paskaidroja – tu savāc savu baru, es savu, un mēs kausimies. Jāatzīst, es atteicos.Igoriks man reiz draudēja ar nazi, tas gan nebija ļoti nopietni. Vēl viņi šāva uz mums ar bumbiņpistolēm. Tas bija ļoti sāpīgi. Kad mēs viņus uzaicinājām uz futbola maču, tad viņi neatnāca noteiktajā laikā. Mēdzām likt suņu kakas viņu lifots.


DĀRZIŅI UN MEDORA MĀJA
Uz stūra, kas tagad pārdošanā, bija Medora māja. Visu laiku bija melns suns, kas rēja uz garāmgājējiem, un man bija ļoti bail iet garām. Par Medoru to suni, domāju, iesauca mana mamma, atsaucoties uz "Pifu", kur arī bija kaimiņu suns Medors. Neesmu gan īsti droša.Tālāk ir diezgan gīti atjaunota koka māja, agrāk nebija smuka, bet bomzīga. Tur bija viena pārdevēja, kas tirgojās uz vecās Nīcgales ielas. Zinājām, kā pasaukt, kad nokavējām darba laiku. Nez kāpēc man gribas teikt, ka viņu sauca Vaļa vai Valērija, bet iespējams, ka pilnīgi citādāk. Parasti tieši no viņas par nodoto pudeļu naudu mēs iepirkāmies. Bez semenēm mēs pirkām bikšu gumijas, sasējām kopāun spēlējām gumiju lēkāšanu.Aiz tās mājas agrāk bija dārziņi. Mēs tur bieži negājām, bet reiz sanāca ieiet un nočiept vecai kundzei viņas pirmo zemeni. Viņa mūs pieķēra, kratīja vienu manu draugu un kliedza "gģe maja klubņika?!", tā mēs viņu par klubņika tanti saucām (kā krieviski liekuzsvaru).Tolaik mēs mēdzām spēlēt smieklīgos telefonus. Visi rindiņā cits citam pačukst kādu vārdu ausī, un tad vadītājs uzdod jautājumu. Atbildē jāsniedz vārds, kuru esi saņēmis iečukstētu. Bieži vien čukstējām "zalupa vecis" vai "klubņika tante". Bija traki smieklīgi, ja vadītājs uzdeva jautājumus no sērijas "ar ko tavi draugi tevi pieķertu bučojamies"?


MŪSU VEIKALS
Ilgu laiku uz stūra bija pārtikas veikals. Tur bija divas ieejas. Pa labi tak laikam bija bārs, noteikti spēļu automāti bija. Mēs tur nedrīkstējām iet iekšā. Pa kreisi – pārtikas veikals. Iespējams, nosaukums bija "esra". Iekārtojums bija uz apli. Gar malām bija produkti un vidū lete uz abām pusēm. Jāsaka, ne līdz galam atceros visu. Liekas, maize bija, sanāk, pa diagonāli ieejai, saldumi – vidējās letes iekšējā pusē, un piena produkti laikam tak bija vidējās letes priekšpusē. Vēl tur bija šādas tādas nepārtikas preces pa labi līdz galam. Laikam uzreiz pa labi bija kaut kādas avīzes, papīri. No saldumiem visbiežāk pirkām t. s. vitamīniņus un jūras akmentiņus. Reiz tur notika CocaCola degustācija. Kā mēs skrējām degustēt. Liels notikums.Un tad priekšā, pret Stopiņu ielu, bija liela dobe. Reiz viens puika no jaunajām tur iekāpa. Vīrs, kurš dobi kopa, uz viņu riktīgi bļāva un prasīja, vai puika arī kāpj uz galda, no kura ēd. Tas vīrs bija kaut kādā sakarā ar iedzertuvi. Tā bija arī pret Stopiņu ielu, veikalam pieslieta zaļpelēka būdele.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *