Kā visiem posmkājiem kamenēm ir atvērta asinsrites sistēma – tas nozīmē, ka visus ķermeņa orgānus, muguras aortu un muskuļus ieskauj asinis.

Kamenes dzīvo viengadīgās saimēs, un pārziemo tikai jaunās, apaugļotās mātītes, bet vecā saime rudenī iznīkst. Pavasarī (aprīlī vai maijā) pēc pārziemošanas mātīte sameklē piemērotu vietu un izveido nelielu ligzdu, kas var atrasties vai nu uz zemes, zem sausiem augiem, piemēram, vecā kūlā, vai dažādās slēptuvēs — akmeņu kaudzēs vai pamestās peļu alās. Ligzdas iekšpusi klāj plāna vaska kārtiņa. Pēc tam no siekalām, vaska un ziedputekšņu maisījuma tiek būvētas paliela kāpuru šūnas, kurās tā iedēj dažas oliņas. Kamenes ir vienīgie bišveidīgie, kas vienā šūnā iedēj vairākas olas un audzē vairākus kāpurus.

Tiklīdz no oliņām izšķiļas pirmie kāpuri, māte paplašina ligzdas iekšpusi. Māte apsargā un aprūpē pēcnācējus, un vienlaikus turpina pakāpeniski pavairot kāpuru šūnas. Kad kāpuri ir apmēram pusotra nedēļu veci, tie izveido ap sevi plānu zīdainu kokonu, tajā iekūņojoties. Pēc pusotra nedēļas no kūniņām izšķiļas jaunās darba kamenes, kas ir sterilas mātītes. Tās ir daudz mazākas par savu māti. Olu dējeklis tām ir pārveidojies par dzeloni. Kopš ligzdā izšķīlušās darba kamenes, kas paveic visus darbus, ciltsmāte vairs nekad nepamet ligzdu, dēj tikai olas un ēd. Ligzda tiek paplašināta, tiek izveidotas jaunas šūnas kāpuriem un barības rezervēm, un saime pieaug skaitā.

Vasaras beigās spēcīgas saimes ligzdā var būt līdz 200 īpatņiem. Jūlija vidū, kad darba kameņu ir pietiekami daudz, tiek izdēti un izaudzināti jaunie tēviņi un pilnvērtīgas mātītes, kas drīz pēc izšķilšanās pamet ligzdu. Tēviņu vienīgās pienākums ir atrast un apaugļot jaunās mātītes. Drīz pēc tam tie mirst. Arī vecā saime, pienākot aukstam laikam, mirst. 

Parazītkamenes ligzdas neveido un saviem kāpuriem barību nevāc, toties savas olas dēj kameņu ligzdās.